Šajā video LNS Rehabilitācijas centrs sarunājas ar Vidu Meiju – nedzirdīgu bijušo darbinieci, kura jau vairākus gadus dzīvo Norvēģijā, Sandefjorda pilsētā, un audzina dzirdīgu meitu.
👤 Sarunu vada Brigita Lazda
👐 Saruna notiek zīmju valodā
📢 Bez subtitriem un bez balss tulkojuma
🎯 Video paredzēts skatītājiem, kuri prot zīmju valodu
Vidas stāsts sniedz ieskatu:
• kā Norvēģijā bērnudārzs un skola atbalsta zīmju valodu,
• kāda ir sadarbība ar izglītības iestādēm nedzirdīgai mammai,
• kā tiek nodrošināti zīmju valodas tulki,
• un kā sabiedrība veicina iekļaušanu ikdienas dzīvē.
Mēs ceram, ka šī pieredze veicinās lielāku izpratni un zīmju valodas lomas stiprināšanu arī Latvijā.
Tematisks pārstāsts no intervijas zīmju valodā.
Brigita:
Sveiki!
Šodien Rehabilitācijas centrs uz sarunu aicinājis Vidu – mūsu bijušo klienti, kura šobrīd dzīvo Norvēģijā, Sandefjord pilsētā. Vida ir nedzirdīga māmiņa, kas audzina astoņus gadus vecu dzirdīgu meitu.
Mūsu uzmanību piesaistīja viņas pozitīvā pieredze Norvēģijā – par zīmju valodas atbalstu bērnudārzā un skolā, kā arī valsts nodrošinātajiem zīmju valodas tulka pakalpojumiem.
Šodien vēlamies uzzināt vairāk par šo pieredzi, lai izmantotu piemērus arī Latvijā.
Paldies, Vida, ka piekriti dalīties savā pieredzē!
DZĪVE NORVĒĢIJĀ
Brigita:
Sāksim ar nelielu ieskatu Tavā ikdienā.
Cik sen Tu dzīvo Norvēģijā? Kā nokļuvi Sandefjordā?
Kāda bija Tava pirmā saskarsme ar zīmju valodu Norvēģijā?
Vida:
Es Norvēģijā dzīvoju jau septiņus gadus, Sandefjordā.
Pirmais gads bija ļoti grūts. Zīmju valodu un norvēģu rakstīto valodu mācījos vienlaikus – izmantojot speciālu lietotni.
Ja kādu vārdu nesapratu, es to uzrakstīju un meklēju vārdnīcā. Atkārtoju to tik ilgi, līdz iemācījos.
Es apmeklēju arī zīmju valodas kursus. Tā kā ierados Norvēģijā pēc pašiniciatīvas, tad par kursiem bija jāmaksā. Ja būtu bijis bēgļa statuss, tad kursi būtu bez maksas.
Man paveicās ar skolotāju – viņš pats bija nedzirdīgs. Viņš mācīja gan zīmju valodu, gan norvēģu rakstisko valodu paralēli.
Ja skolotājs būtu dzirdīgs un nezinātu zīmju valodu, es nezinu, kā būtu apguvusi valodu.
Norvēģu valoda pati par sevi nav tik grūta – ja saproti nozīmi, tad var iemācīties diezgan viegli.
BĒRNUDĀRZS UN PIRMĀ PIEREDZE
Brigita:
Parunāsim par Tavas meitas bērnudārza pieredzi. Kad viņa sāka apmeklēt bērnudārzu? Kāda bija darbinieku attieksme pret Tevi kā nedzirdīgu māti?
Vida:
Mana meita sāka apmeklēt bērnudārzu, kad viņai bija viens gads un trīs mēneši. Mājās mēs runājām krievu valodā, jo viņas tēvs ir krievs. Paralēli mēs mazliet izmantojām arī zīmju valodu.
Sākumā man bija bail – kā būs, jo bērnudārzā runā citā valodā? Bet audzinātāja mani nomierināja – viņa teica, ka viss būs labi, un viņa sekos, ko bērns saka.
Bija gadījums, kad meita rādīja zīmi „gulēt”, bet audzinātāja nesaprata. Vēlāk viņa man jautāja, ko tā zīme nozīmē, un es paskaidroju.
Pēc tam audzinātāja pati sāka lietot šo zīmi.
Bija skaisti redzēt, ka mana dzirdīgā meita un dzirdīga audzinātāja sāka komunicēt zīmju valodā.
Tā bija audzinātājas labā griba un vēlme apgūt zīmju valodu.
Brigita:
Kāda bija darbinieku attieksme pret Tevi?
Vida:
Ļoti laba. Norvēģijā bērna attīstība, labsajūta un attiecības ar vecākiem ir ļoti svarīgas.
Audzinātāja pat ieteica rakstīt iesniegumu, lai nodrošinātu meitai zīmju valodas speciālistu.
Bērnudārzs uz šī pamata piesaistīja manai meitai zīmju valodas speciālistu, kā to paredz likums – ja vecāks ir nedzirdīgs, tad bērnam jānodrošina zīmju valodas apmācība.
Tā notika vienu līdz divas reizes nedēļā uz vietas bērnudārzā.
Un vēl – bērnudārzā uz sienas bija izvietots zīmju valodas alfabēts. Citi dzirdīgi vecāki izrādīja interesi un pat sāka apgūt dažus burtus.
Kad bija izlaidums, visi bērni izpildīja dziesmu zīmju valodā – lai gan visi bija dzirdīgi, tikai es – nedzirdīga mamma.
Man vēl tagad uzmetas zosāda, atceroties to. Tas bija skaisti!
SKOLA UN IZGLĪTĪBA
Brigita:
Tagad viņa iet skolā. Kāda ir šī pieredze? Vai ir pieejams tulks? Vai skolotāji zina zīmju valodu?
Vida:
Man ļoti paveicās – meita mācās klasē, kur ir vairāki bērni, kuru vecāki ir nedzirdīgi.
Tāpēc skolotājiem jau bija pieredze, kā sadarboties ar nedzirdīgiem vecākiem.
Tulku nodrošina skola pati. Ja reizēm tulku nevar dabūt, piemēram, kādā pasākumā, es tik un tā eju.
Skolā ir arī zīmju valodas stundas – trīs reizes nedēļā pa vienai stundai bērniem, kuru vecāki ir nedzirdīgi. Meita to ļoti novērtē.
Vēl gribu pieminēt nedēļas semināru, kas organizēts nedzirdīgiem vecākiem un viņu dzirdīgiem bērniem.
Semināra laikā bērniem tika organizētas mācību stundas, kas tika vadītas zīmju valodā. Tas nozīmē, ka bērni apguva mācību saturu tāpat kā skolā – tikai caur zīmju valodu. Tas viņiem deva iespēju:
- attīstīt savas zīmju valodas prasmes,
- pilnveidot saziņu ar vecākiem,
- un labāk saprast zīmju valodas vidi kā dabiski līdzās pastāvošu ikdienā.
Tikmēr nedzirdīgiem vecākiem bija iespēja piedalīties diskusijās un nodarbībās par dzirdīgu bērnu audzināšanu, saziņu un ģimenes stiprināšanu. Visa semināra vide bija pielāgota zīmju valodai, un tas radīja ļoti vienotu, atbalstošu un iekļaujošu pieredzi visai ģimenei.
Šāda veida pasākumi Norvēģijā ir daļa no valsts atbalsta sistēmas ģimenēm ar dzirdes traucējumiem – tie stiprina ne tikai valodas prasmes, bet arī ģimenes saikni.
ZĪMJU VALODAS TULKI NORVĒĢIJĀ
Brigita:
Kā Tu piesaki tulku? Vai viņu nodrošina dažādās situācijās?
Vida:
Norvēģijā zīmju valodas tulka pakalpojumi ir labi pieejami un elastīgi. Tiem nav stundu ierobežojumu kā Latvijā – pakalpojums ir valsts apmaksāts un neierobežots.
Tulku var pasūtīt, izmantojot speciālu lietotni “Tegnordbok”, kurā jānorāda tēma, adrese un vēlamais laiks. Pēc pasūtījuma nosūtīšanas lietotājs saņem īsziņu ar informāciju par to, kurš tulks nodrošinās pakalpojumu.
Tulkus nodrošina NAV (Norvēģijas darba un sociālās nodrošināšanas dienests), un tie ir pieejami:
- valsts un pašvaldību iestādēs, piemēram, skolās, slimnīcās, poliklīnikās, tiesās, policijā u. c.;
- klātienē – darba dienās no plkst. 8.00 līdz 15.30;
- attālināti – darba dienās līdz plkst. 21.00;
- ārkārtas situācijās (piemēram, slimnīcā) – arī vakaros vai brīvdienās, ja nepieciešams.
Svarīgi:
- Tulka pasūtīšanu vēlams veikt vismaz nedēļu iepriekš, jo pieprasījums var būt augsts.
- Ja pasākums vai tikšanās ir garāka par stundu, nepieciešami divi tulki, kuri strādā maiņās ik pēc ~15 minūtēm, lai nodrošinātu tulkošanas kvalitāti un izvairītos no pārslodzes.
- Attālināti tulka pakalpojumu var saņemt arī brīvdienās, piemēram, ārsta apmeklējuma vai neparedzētas situācijas laikā.
SABIEDRĪBA UN ATTIEKSME
Brigita:
Kāda ir sabiedrības attieksme Norvēģijā? Vai jūties vienlīdzīga?
Vida:
Attieksme ir pozitīva.
Tā kā man ir dzirdīga meita, bieži iesaistos dzirdīgo pasākumos.
Protams, nevaru visur būt klāt, tas ir nogurdinoši, bet man svarīgi, lai meita būtu laimīga.
Meita lepojas, ka zina zīmju valodu, atšķirībā no citām dzirdīgām meitenēm. Viņa nebaidās to izmantot un pat rāda citiem.
Bērni, kuri aug kopā ar zīmju valodu, to uztver kā bagātību.
PERSONĪGAIS SKATĪJUMS UN IETEIKUMI
Brigita:
Kā Tu jūties kā nedzirdīga mamma dzirdīgai meitai?
Vida:
Tās ir divas dažādas pasaules – dzirdīgo un nedzirdīgo. Man pašai jāpieņem, ka mana meita pieder dzirdīgajai pasaulei.
Svarīgi sekot līdz bērna interesēm, būt klāt.
Neizmantoju meitu kā tulku – tikai izņēmuma gadījumos, kad viņa pati grib. Citādi – profesionāli tulki.
Brigita:
Ko Latvija varētu mācīties no Norvēģijas?
Vida:
Daudz ko.
Tulkiem jābūt neitrāliem.
Jāizmanto labas platformas tulku piesaistei – piemēram, lietotnes, nevis atkarība no konkrēta tulka.
Jāievēro konfidencialitāte – tulkam nav jāzina, par ko bija iepriekšējā saruna.
Būtu labi, ja būtu ne tikai Rīgā, bet visā Latvijā vienots tulku dienests, kā tas ir Norvēģijā.
Brigita:
Ko Tu novēlētu citiem nedzirdīgiem vecākiem Latvijā?
Vida:
Es novēlu pacietību. Sekojiet līdzi bērniem, runājiet zīmju valodā – no dzimšanas.
Tādējādi saglabāsiet tuvību un sapratni ģimenē.
Nekautrējieties, meklējiet atbalstu un izmantojiet pieejamos pakalpojumus.
Un bērni Jums pateiksies nākotnē!
Brigita:
Paldies Tev, Vida, par dalīšanos pieredzē!
Tavs stāsts parāda, ka zīmju valoda var būt daļa no ikdienas – bērnudārzā, skolā, sabiedrībā.
Ceram, ka arī Latvijā pieaugs sapratne par to, cik svarīga ir iekļaujoša komunikācija.
Vida:
Jā, Latvijā zīmju valoda jau ir oficiāli atzīta – tagad atliek to izmantot praksē.
Paldies jums arī!
